Ar nelielu ievadu...
..bišķi muzonu skaļāk pagriez..
...jā..
Bija oktobris, neatceros gan precīzu datumu, lēns vakars,
drēgns un jau satumst, normāls soļu platums, pulkvedis
galamērķis, pie ieejas tiek izpīpēts līdz galam smēķis.
Eju iekšā, apraudzīt draugu tīri, jo kaut kāds papsihs vīrs
bija ar n*** iedūris tam tuvu pie sirds,
viņš bija žirgts netaisījās mirt un tpfu tpfu tpfu
viss bija labi beidzies.. Rētas gan palielas un tik drīz
neizies, mirkli pirms uz mājām atpakaļ steigties,
pārlaidu skatienu pāri uz to kas notiek apkārt,
baigais bars un jaka aizmugrē pakārta.
Ar roku sniedzoties pēc tās, sākas cits stāsts,
palaidu gar ausi pāris drauga pēdējās frāzes,
visa bilde miglā tikai tu asumā, skaņa pazūd kaut kur
tālu prom plašumā, kā apsēdos tā sastingu vismaz
uz stundu "Ko tu tur tā blenz?" draugs man jautā mundri,
kaut ko vēl viņš teica, bet to jau es vairs nedzirdēju..
Vienkārši sēdēju hipnotiski vērojot tavu deju,
iztēlojos kā pie tevis klāt eju, abstulbušu seju galīgi,
beigās piegāju arī, jautāju "Kā iet ko dari? Kā tevi sauc?
Evita? Āāā.. ļoti patīkami Gustavs, es tāds uztraukts,
tu gan nē, tu tā viegli smejot, man pateici "Nāc dejot"
Es arī gāju, un kopš tā mirkļa... mmm...
Piedziedājums
Es vienkārši izkūstu tevi atceroties, ieraugot, izdirdot
un būtu gatavs doties ar tevi kopā ilgā ilgā dejā,
Mmm pasties, viņa atkal smejās...
Es vienkārši izkūstu tevi atceroties, ieraugot, izdirdot
un būtu gatavs doties ar tevi kopā ilgā ilgā dejā
Ko tu pa to domā? Nē? Jā?
Tu jau zini, parasti rīti ir tādi kūtri, šodien gan
savādu pacilājumu jūtu, ieelpoju pilnu krūti,
paveros caur loga rūti un viegli nāk tas,
kas agrāk likās grūti. Tālāk īsziņu sūtu,
kā ar laiku? Vakarā varbūut kaut ko nebūt..?
Galā jautājuma zīme, kols - iekava.
Turu rokā telefonu, gaidu kā piekalts,
bet atbildes kā nav tā nav, esmu apsvēris tūkstošiem
variantu jaunu ainu, kas varētu būt
vai tā telefona vaina vainu vainu vainu mana,
lai nu kā, es nezinu vai tā ir enerģija,
ko tu man nes, katrā ziņā pirmoreiz mūžā rakstu
tādu tekstu, varbūt tā ir cerība
vai drīzāk iedvesma, cenšos būt labāks nekā esmu,
perinu, šaubos, apkārt šaudos man ir aizkritis ciet.
Nevar saprast ko darīt? kur iet? Ņemu par to visu dziedu,
vārdus uz kamola tinu, buča tev un es gribu,
lai tu zini...
Piedziedājums
Es vienkārši izkūstu tevi atceroties, ieraugot, izdirdot
un būtu gatavs doties ar tevi kopā ilgā ilgā dejā,
Mmm pasties, viņa atkal smejās...
Es vienkārši izkūstu tevi atceroties, ieraugot, izdirdot
un būtu gatavs doties ar tevi kopā ilgā ilgā dejā,
Ko tu par to domā? Nē? Jā? Ko?
..bišķi muzonu skaļāk pagriez..
...jā..
Bija oktobris, neatceros gan precīzu datumu, lēns vakars,
drēgns un jau satumst, normāls soļu platums, pulkvedis
galamērķis, pie ieejas tiek izpīpēts līdz galam smēķis.
Eju iekšā, apraudzīt draugu tīri, jo kaut kāds papsihs vīrs
bija ar n*** iedūris tam tuvu pie sirds,
viņš bija žirgts netaisījās mirt un tpfu tpfu tpfu
viss bija labi beidzies.. Rētas gan palielas un tik drīz
neizies, mirkli pirms uz mājām atpakaļ steigties,
pārlaidu skatienu pāri uz to kas notiek apkārt,
baigais bars un jaka aizmugrē pakārta.
Ar roku sniedzoties pēc tās, sākas cits stāsts,
palaidu gar ausi pāris drauga pēdējās frāzes,
visa bilde miglā tikai tu asumā, skaņa pazūd kaut kur
tālu prom plašumā, kā apsēdos tā sastingu vismaz
uz stundu "Ko tu tur tā blenz?" draugs man jautā mundri,
kaut ko vēl viņš teica, bet to jau es vairs nedzirdēju..
Vienkārši sēdēju hipnotiski vērojot tavu deju,
iztēlojos kā pie tevis klāt eju, abstulbušu seju galīgi,
beigās piegāju arī, jautāju "Kā iet ko dari? Kā tevi sauc?
Evita? Āāā.. ļoti patīkami Gustavs, es tāds uztraukts,
tu gan nē, tu tā viegli smejot, man pateici "Nāc dejot"
Es arī gāju, un kopš tā mirkļa... mmm...
Piedziedājums
Es vienkārši izkūstu tevi atceroties, ieraugot, izdirdot
un būtu gatavs doties ar tevi kopā ilgā ilgā dejā,
Mmm pasties, viņa atkal smejās...
Es vienkārši izkūstu tevi atceroties, ieraugot, izdirdot
un būtu gatavs doties ar tevi kopā ilgā ilgā dejā
Ko tu pa to domā? Nē? Jā?
Tu jau zini, parasti rīti ir tādi kūtri, šodien gan
savādu pacilājumu jūtu, ieelpoju pilnu krūti,
paveros caur loga rūti un viegli nāk tas,
kas agrāk likās grūti. Tālāk īsziņu sūtu,
kā ar laiku? Vakarā varbūut kaut ko nebūt..?
Galā jautājuma zīme, kols - iekava.
Turu rokā telefonu, gaidu kā piekalts,
bet atbildes kā nav tā nav, esmu apsvēris tūkstošiem
variantu jaunu ainu, kas varētu būt
vai tā telefona vaina vainu vainu vainu mana,
lai nu kā, es nezinu vai tā ir enerģija,
ko tu man nes, katrā ziņā pirmoreiz mūžā rakstu
tādu tekstu, varbūt tā ir cerība
vai drīzāk iedvesma, cenšos būt labāks nekā esmu,
perinu, šaubos, apkārt šaudos man ir aizkritis ciet.
Nevar saprast ko darīt? kur iet? Ņemu par to visu dziedu,
vārdus uz kamola tinu, buča tev un es gribu,
lai tu zini...
Piedziedājums
Es vienkārši izkūstu tevi atceroties, ieraugot, izdirdot
un būtu gatavs doties ar tevi kopā ilgā ilgā dejā,
Mmm pasties, viņa atkal smejās...
Es vienkārši izkūstu tevi atceroties, ieraugot, izdirdot
un būtu gatavs doties ar tevi kopā ilgā ilgā dejā,
Ko tu par to domā? Nē? Jā? Ko?